Otrdien, 15. augustā, Ministru kabineta sēdē tika izskatīta Fiskālo risku deklarācija un apstiprināta fiskālā nodrošinājuma rezerve 2024., 2025. un 2026. gadam Fiskālās disciplīnas likumā (FDL) paredzētajā minimālajā apjomā – 0,1% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Rezerves apjoms ņemts vērā, nosakot fiskālo telpu 2024. – 2026. gadam un atbilstoši FDL fiskālo risku deklarācija tiks pievienota likumprojektam “Par valsts budžetu 2024.gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un 2026. gadam”.
Fiskālos riskus var definēt kā varbūtību, ka fiskālie rezultāti novirzās no prognozētajiem rādītājiem. Fiskālo risku laicīga apzināšana ļauj valsts pārvaldei īstenot tādu budžeta politiku un pasākumus, kas ierobežo finanšu problēmu veidošanos. Nesavlaicīga fiskālo risku apzināšana un to novēršanas plāna neesamība var izraisīt valdības papildu finansiālas saistības, valsts budžeta deficīta un parāda pieaugumu, kā arī valsts parāda pārfinansēšanas risku un pat finanšu krīzi.
Fiskālo risku vispārējā vadība valsts līmenī ieviesta ar FDL, līdztekus fiskālās politikas principiem un fiskālajiem nosacījumiem, kas jāievēro, izstrādājot likumprojektu par valsts budžetu kārtējam gadam un vidēja termiņa budžeta ietvaru. Fiskālo risku vadības mērķis ir nodrošināt fiskālo rādītāju (plānotā vispārējās valdības budžeta strukturālā bilance, plānotā vispārējās valdības budžeta bilance, prognozētie valsts budžeta ieņēmumi un koriģētie maksimāli pieļaujamie valsts budžeta izdevumi) stabilitāti vidējā termiņā. Līdz ar to, lai nodrošinātu fiskālo risku vadības sistēmas praktisku funkcionēšanu, FDL paredz veidot fiskālā nodrošinājuma rezervi, nosakot, ka tā nedrīkst būt mazāka par 0,1% IKP.
Jāatzīmē, ka fiskālo risku vadības mehānisms neaptver visaptverošus un lielus makroekonomiskos šokus. Latvijas ekonomikai atgūstoties no Covid-19 krīzes, piedzīvots kārtējais satricinājums, Krievijai, 2022. gadā uzsākot pilna mēroga karu Ukrainā, sekmējot energoresursu cenu ārkārtējo pieaugumu, strauji augošo inflāciju, izejvielu trūkumu un piegādes ķēžu pārrāvumus, kas izraisīja būtiskas izmaiņas fiskālajās prognozēs, negatīvi ietekmēja vispārējās valdības budžeta bilanci, kā arī radīja spiedienu uz valsts parādu. Šie notikumi un to izraisītās sekas nav uzskatāmas par standarta situāciju, un fiskālo rīcību šādos apstākļos nav iespējams un nav nepieciešams formalizēt. Vienlaikus nav pamata katru gadu veidot fiskālā nodrošinājuma rezervi, lai ilgtermiņā amortizētu minēto ārkārtas situāciju izraisītos fiskālos šokus. Šāda mēroga šoku amortizācija ir pēc-krīzes atbildīgas fiskālās politikas jautājums, un tas tiek ņemts vērā, izvēloties deficīta un valsts parāda stabilizēšanas un samazināšanas trajektorijas.
Fiskālo risku deklarācijā ir analizēti tādi fiskālie riski kā valsts galvojumi un aizdevumi, riski labklājības nozarē un finanšu sektorā, iemaksas Eiropas Savienības (ES) budžetā, ES fondu programmu izdevumi, valsts saistības veikt kapitāla iemaksas pēc pieprasījuma, vispārējās valdības sektorā pieklasificēto kapitālsabiedrību saimnieciskās darbības fiskālie riski, kā arī virkne citu. Atsevišķi tiek skatīta arī ilgtermiņa parāda ilgtspēja, kas nav fiskālais risks deklarācijas izpratnē, taču parāda ilgtspējai ir būtiska ietekme uz publisko finanšu stabilitāti.
Izstrādājot deklarāciju, tiek ņemtas vērā un integrētas Fiskālās disciplīnas padomes rekomendācijas attiecībā uz fiskālo risku ietvaru.
Risku analīze liecina, ka ir identificējami paaugstināti riski, kas rodas no iespējamās valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” pārklasifikācijas vispārējās valdības sektorā un tam attiecīgi tiek izveidota nodrošinājuma rezerve. Papildus fiskālā nodrošinājuma rezerve tiek veidota fiskālajam riskam, kas rodas no valsts aizdevumiem, kā arī atsevišķiem citiem riskiem ar zemu fiskālo ietekmi. Jāatzīmē, ka liela daļa fiskālo risku nerada pietiekami augstu apdraudējumu fiskālo rādītāju stabilitātei vidējā termiņā.
Informatīvais ziņojums skatāms Tiesību aktu projektu portālā.