Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) tika nodibināts 1944. gada jūlijā ANO konferencē Bretonvudā (ASV), kad 45 valstu valdību pārstāvji vienojās par ekonomiskās sadarbības sistēmas izveidošanu. Oficiāli SVF pastāv kopš 1945.gada 27.decembra, kad tika parakstīts SVF Vienošanās līgums.                         

SVF dibināšanas mērķi

Šīs sistēmas mērķis bija izvairīties no postošās ekonomiskās politikas atkārtošanās, kura veicināja 1930. gadu Lielo depresiju. SVF Vienošanās līguma 1. pantā ir teikts, ka SVF mērķi ir šādi:

• nodrošināt starptautisko sadarbību monetārajā jomā;
• veicināt starptautiskās tirdzniecības paplašināšanu un atbilstošu izaugsmi;
• nodrošināt valūtas kursu stabilitāti;
• palīdzēt daudzpusējās maksājumu sistēmas izveidošanā;
• nodrošināt iespējas dalībvalstīm izmantot SVF resursus (ar atbilstošām garantijām), ja ir problēmas ar maksājumu bilanci.

Kapitāls un aizdevumu resursi

Zināmā mērā SVF darbojas pēc akciju sabiedrības principa: to pamatkapitālu veido dalībvalstu iemaksas kapitāla parakstīšanās brīdī. Katrai valstij ir SDR vienībās izteikta kvota. Kvota ir galvenais Fonda un to dalībvalstu attiecību elements. Tā nosaka: (1) parakstītā kapitāla summu; (2) SVF resursu izmantošanas kvantitatīvus limitus; (3) valstij pienākošos SDR apjomu to kārtējās sadales gadījumos; (4) valsts balsu skaitu un līdz ar to ietekmi lēmumu pieņemšanas procesā. Kvotas apjoms tiek noteikts ņemot vērā attiecīgās valsts īpatsvaru pasaules ekonomikā un tirdzniecībā, vadoties pēc šādiem pamatrādītājiem: iekšzemes kopprodukts, tekošo maksājumu un tekošo ieņēmumu apjoms, tekošo ieņēmumu un tīrās kapitāla plūsmas svārstīgums un oficiālās rezerves. Ar šo arī ir izskaidrojama industriālo valstu lielā ietekme SVF.